Darbi tik daudz, ka visam un pa druskai nepietiek laika. Tā ir vienmēr, kad pāris dienas nav būts darbā, līdz kamēr strādāšanas ātrums noregulējas. Pirms pāris dienām atlidinājos no nepilnas nedēļas brīvdienām, kuras pavadīju Īrijā. Nekad nebūtu domājusi, ka mani tik ļoti sajūsminās turienes mainīgie laikapstākļi. Saule, lietus, vējš - pilns komplekts.

Kopsavilkums. Pirmo reizi mūžā nakti pavadīju lidostā, biju pie okeāna, zem akmeņiem atradu geokeša kastīti. Uz vietas noīrējām mašīnu divām dienām un braucām pa nepareizo ceļa pusi. Staigājām pa vecām pilsdrupām, kāpām dziļā alā, kur tecēja strauts un staigājām spocīgos mežos, skatījāmies uz čirkainām govīm, kāpām vairāk kā gadsimtu vecā skatu tornī, bridām pa dubļiem un knapi turējāmies pretī vējam klits virsotnē. Un vēl mēs klausījāmies krogā īru dziedātas dziesmas. Tiku pie dzeltena tetra (jā, beidzot!) un lasāmvielas, kurā daudzi vārdi ir ar īrisku rakstību.

Skats uz mežu.


Pilsdrupas netālu no Galvejas. Pils celta 14.gs.


Akmens krāvumi, ko sauc arī par The Burren.

Kā jau katru rītu, arī šodien, uz darbu braucu ar trolejbusu. Parasti lielas cerības uz sēdēšanu nelieku, bet šoreiz tiku pie sēdvietas pašā priekšā. Trolejbuss jaunais un visādi citādi foršais. Tā nu sēžu pašā priekšā un pētu, kā vadītājs pieturvietās spiež lielās sarkanās pogas, lai atvērtu durvis. Izskatās viss tāds aprīkots un pārdomāts, aiz stūres iebūvēts zaļas gaismas ekrāns, kas attēlo informāciju, kuras durvis vaļā, kādā pozīcijā riteņi pagriezti un noteikti vēl viskautkas svarīgs, ko es no tāda attāluma nevarēju saprast. Tā sarkano pogu spiešana atgādināja banālās filmu ainas, kad rāda uzrakstus "don't push", "only emergency" u.t.t.
Bet ne par to stāsts, jo tad es ieraudzīju ~10 collu mazu ekrānu, kas piestiprināts virs priekšējā stikla un kurā redzams nekas cits kā - trolejbusa stangas! Iedomājies, laiv vjū uz STANGĀM! Tā nu es 1/2 no ceļa hipnotiski blenzu ekrānā un skatījos kā slīd vadu paralēles ik pa laikam krustojoties ar vēl citām, citām un citām. Patiešām vērtīgi iztērētas 15 minūtes pašā rīta agrumā. Gan jau "Rīgas laiks" rīt būs tikpat lasāms, kā būtu bijis šodien, jo tikt apsēsties priekšā un vēl skatīties uz stangām nesanāk bieži.

Reizēm liekas, ka varētu sakravāt ceļojumu somu ar pašu nepieciešamāko un doties uz kādu mežonīgi skaistu un mazapdzīvotu paradīzīti patālākā zemes nostūrī. Tur, lai pietiktu nauda iztikšanai un mājoklim - zaru būdai, es pārdotu baltus dzērienus atvērtā kokosriekstā. Iespējams, tas būtu kokosriekstu piens sajaukts ar apelsīnu sulu. Apelsīnus un kokosriekstus, protams, varētu salasīt turpat pie būdas, bez nekādas piepūles. Jā... un tā es veģetētu un dzīvotos pilnā mierā ik pa laikam dodoties apskatīt tuvākās balto smilšu salas, kuras apskalo tirkīzzils ūdens.
Atkal saskatījos krāsainas bildītes, šoreiz GEO izstādē, kas izlikta Dabas muzejā. Protams, arī skaistās vietās viss nemaz nav tikai skaisti, bet tas netraucē to vienkārši izslēgt no apziņas un pasapņot.

Aptuveni nedēļu atpakaļ - pirmo reizi dzīvē biju mašīnu kapsētā. Pilns ar mašīnām - graustiem, delaļām, riepu kalniem un cilvēkiem, kas meklē. Arī mēs meklējām. Tas gan nebija ilgāk kā 10 minūtes, jāsaka - diemžēl. Biju iedomājusies, ka tādā vietā katrs pats var brīvi staigāt apkārt un meklēt vajadzīgo lietu. Vilšanās liela, jo visur sabakstītas zīmes, ka nepiederošām personām apkārt staigāt nav ļauts. Interesanti, tas no sajūtām vai piederības darba vietai. Jo tajā mirklī es jutos ļoti piederīga un gatava meklēt labākos kadrējumus. Šoreiz tas izpalika, bet idejas ir un plāni lieli.

Das ist Rudens

Tā viš' i'!

Izkāpu no vilciena un mēģināju saprast, uz kuru pusi doties tālāk. Tikmēr māsa savā lielajā somā meklēja ūdens pudeli. Pirmais izbraukums pēc pāris mēnešu pārtraukuma. Ikdienas darbi nolikti maliņā un brīvdienas tiks izmantotas lietderīgi.
Esam savas naktsmītnes meklējumos, bet nekur nav jāsteidzas, jo iekrājusies laika rezervīte. Pilsēta ne maza, bet esmu jau šeit bijusi. Māsai gan acis lielas un viss jāpaspēj ieraudzīt. No iepriekšējās ciemošanās atceros gudrus vēsturiskus faktus un paspīdu, tas turpinās ar diskusiju - kāpēc tā un ne savādāk.
Pamostos pirms modinātāja un bakstu arī māsu augšā, lai gan ir otrā diena no daudzajām, negribas palaist garām rīta klusumu. Svešas vietas burvība.
Noskan modinātājs. Atkal sapņoju par ceļošanu. Iepriekšējā vakarā saskatījos Norvēģijas rudens bildes.

Nedēļas nogalē ar kolēģiem devos iekarot Cēsu apkārtnes mežus un ūdenstilpnes. Mana sēņu guvuma dzīvsvars sasniedza 1,4 kg un jāpiemeklē rāmis diplomam par pievilcīgākās sēnes atrašanu. Joprojām priecājos par jauniegūtajiem gumijas zābakiem, kas izturēja 4 h blandīšanos pa mežu. Bildē gumijnieki un sēnes, kuras nelasījām:


Pirmo reizi iemēģināju sēdēšanu kublā - koka uzpariktē ar karstu ūdeni. Ļoti patīkama nodarbe, jo īpaši laikā, kad ārā jūtams septembra nakts vēsums. Bija gan darbi, gan nedarbi, tā vien spēju visu piefiksēt. Jāizceļ vietējie suņi, kas līdzinājās suņa un lamas krustojumam.