Wou, wou! Šitā vieta atstāta pilnīgi bez uzraudzības.

Tad lai notiek pavisam vienkāršs un ikdienišķs ieraksts jeb kas notiek šajā pat laikā un vietā. Fonā skan diezgan skaļa mūzika, piedevām, es to sauktu par nedaudz agresīvu. Virtuvē sagatavotas sastāvdaļas, lai varētu sākt taisīt šokolādes torti. Bet es no veikala atstiepu tik smagu iepirkumu maisiņu, ka man vēl to negribās iet darīt un es nesaprotu, kā katru gadu tā var kļūdīties. Katru iepriekšējo gadu es nosolos, ka pati negatavošu, pasūtīšu kaut ko gatavu un lai tas ir maksimāli tuvu darbam. Skuju tev 2! Acīmredzot, problēmu apzināties vien ir par maz. Tas arī šoreiz viss.

Fonā skan šis: http://www.youtube.com/watch?v=NGI_UA18RsI

Jūrmalas sezona ir atklāta. Pagaidām gan vēl bez peldēšanās, bet tas notiks jau tuvākajā laikā. Pirmā atklāšana notika naktī no piektdienas uz sestdienu. Aizbraucām ar draugiem apņēmības pilni iet peldēties mēness gaismā, tikām līdz ūdenim un sapratām - peldēšanās var pagaidīt līdz nākamajai dienai un nav ko pārspīlēt ar iešanu ledus aukstā ūdenī.  Nākamajā dienā, apņēmības pilni ar riteņiem, devāmies atklāt jūru otro reizi. Daži atklāja, es tomēr atturējos. Jācer, ka trešais piegājiens būs man veiksmīgs. 

Un nobeigumā jauks vizuālais papildinājums. Kā var redzēt, tekilas pudele jau ir tukša un dibeni pagriezti pret sauli. Kamēr ar draugiem ātri, jo ātri sākām pakoties bailēs no lietus, viņi turpināja gulēt. Kamēr mēs kāpām uz riteņiem un mināmies prom, viens no viņiem pamodās. Kamēr pilēja pirmās piles, tas viens nabadziņš tad arī centās tos divu uzdabūt augšā.

No rīta būs jāpieņem ārkārtīgi svarīgs lēmums - braukt uz darbu ar velo vai pēc darba iet un nopirkt kedas. Apvienot nevar, jo pie lielajiem veikaliem mans sarkanais ritenis izskatās pārāk iekārojams un atstāt to pieslēgtu tikai vienā ķēdē ir tas pats, kas kādam sīkajam iedot pieskatīt konču maisu, nepasakot, ka ēst nedrīkst. Bet tas būs tikai rīt no rīta un satraukumam vēl nav pamata.

Vispār pēdējās nedēļas ir tāds nemierīgs noskaņojums un sākot ar ceturtdienas vakariem ir samērā grūti nodzīvoties mierīgi. Faktiski es arī nedzīvoju mierīgi. Rītvakar jau viss ir sarunāts un dosimies iekarot Vecrīgu. Sestdien "spridzināsim" pirts pasākumā un svētdien... kas gan zin cik kolosāli būs gājis pirtī, tāpēc svētdienu visticamākais nāksies veltīt riteņbraukāšanai, lai pavisam lēnām aizmītos uz tirgu un iepirktu svaigus salātus.

Pirms kāda laika, pēc tāda pirts pasākuma ar draudzenes kolēģiem, devāmies uz māju pusi un pa ceļam iebraucām ceļmalas ēdnīcā. Tā laikam ir bijusi garšīgākā soļanka ko esmu jebkad ēdusi brokastīs. Es vispār parasti neko vairāk par tomātu vai salātiem brokastīs ieēst nevaru, bet nu toreiz...

Un šeit bez liekiem paskaidrojumiem fragments no Muzeju nakts:

 

Pagājušajā nedēļā ar draugiem gājām uz JRT izrādi "Melnais piens" un to es pieminu, jo esmu vīlusies. Vienīgais, kas paliksies atmiņā, ir ainiņa pirms aizverās priekškars. 

Ainiņa sākas. Vienā šūpoles pusē sēž tantuks no Latgales, bet pretī viņai sieviete ar govs ragiem. Viņas šūpojas. Mirklī, kad tantuks ir uzšūpināts augšā, zāle piepildās ar viņas smiekliem. Tādiem spalgiem un izteiksmīgiem smiekliem. Ainiņa beidzas. 

Bet dzīvē viss ir līdzsvarā, jo jau aiznākamajā dienā devāmies uz ļoti foršu koncertu. Dūdoja mums ausīs trīs stundu garumā un mēs - meitenes, bijām sajūsmā. Labojums - esam joprojām.

Tad vēl pilnai laimei svētdiena tika veltīta braukāšanai ar riteni pa Rīgu.

Agrs, agrs rīts, tā ap plkst.5. Taksometrs un Vanšu tilts virzienā prom no centra. Aiz muguras labi pavadīts laiks, bet visapkārt tikai un vienīgi migla. Nereāli daudz un tik bieza, ka liekas tā samazina braukšanas ātrumu. Tuvākais ko iespējams redzēt - nākamais laternas stabs un tilta margas aiz kurām liekas ir bezgalība.

Pienācis lielais pavasara gaidīšanas laiks - frizūra uzfrišināta, krāsainās drēbes izvilktas no skapja dziļumiem, un ne mazāk svarīgi, nomainīta ikdienas soma. Saulains jau ir praktiski katru dienu, tagad vēl tikai siltumu un vēli gaišos vakarus. 

Šorīt, braucot uz darbu, lielāko ceļa daļu man sejā spīdēja saule. Tā nu es stāvēju trolejbusā acis sažmiegusi un priecājos par ideālo dienas iesākumu. Blakus divi pušeļi, kas augumā man līdz elkonim, pārsprieda Māras dīķa redzamību izmantojot Google Earth un slēpošanu līdz trasē izslēdz gaismu.

Arī tagad, plkst. 11:30, ārā nav redzams neviens mākonis un saule turpina spīdēt.

Man ļoti, ļoti patīk savas dzimšanas dienas.