Pagājušajā nedēļā ar draugiem gājām uz JRT izrādi "Melnais piens" un to es pieminu, jo esmu vīlusies. Vienīgais, kas paliksies atmiņā, ir ainiņa pirms aizverās priekškars. 

Ainiņa sākas. Vienā šūpoles pusē sēž tantuks no Latgales, bet pretī viņai sieviete ar govs ragiem. Viņas šūpojas. Mirklī, kad tantuks ir uzšūpināts augšā, zāle piepildās ar viņas smiekliem. Tādiem spalgiem un izteiksmīgiem smiekliem. Ainiņa beidzas. 

Bet dzīvē viss ir līdzsvarā, jo jau aiznākamajā dienā devāmies uz ļoti foršu koncertu. Dūdoja mums ausīs trīs stundu garumā un mēs - meitenes, bijām sajūsmā. Labojums - esam joprojām.

Tad vēl pilnai laimei svētdiena tika veltīta braukāšanai ar riteni pa Rīgu.