Šodien otrā darba diena pēc divu nedēļu atvaļinājuma režīma. Pamosties, protams, joprojām bija nežēlīgi grūti, sabiedriskais transports pārbāzts, uz ietvēm arī pilnīgs vājprāts.
Daži izvilkumi no konteksta. Izņemot savu žetonvakaru, kas bija daudzus gadus atpakaļ, uz nevienu citu nebiju gājusi. Šogad no 12.klases izlaižās māsa, tādā sakarā arī sanāca iet un skatīties, ko divpadsmitie rādīs un kā tiks godināti, un kā direktore centīsies ar savām runām viņus saraudināt (vai sasmīdināt). Pusstundu pirms pasākuma man tika paziņot, ka tieku iecelta par oficiālo un vienīgo pasākuma fotogrāfu, jo iepriekš sarunātais sev vien zināmu iemeslu dēļ neieradīsies.
Bez iepriekšējas sagatavošanās (tīri tehniski) bildēt šādu pasākumu nav viegli, jo īpaši, ja daļa aktīvās darbības norisinās uz vāji apgaismotas skatuves. Centos no sirds. Pašai rezultāts patīk un citiem arī. Kopumā pozitīvs notikums.

Vēl brīvajās dienās paspēju paciemoties pie sen neredzētiem cilvēkiem, pabūt Ogrē un paterorizēt māsas sesku, paizklaidēties Ļeņingradā un citos iestādījumos (neiespringstot, ka otrā dienā jāceļas pēc pāris stundu miega). Vēl gribējās tikt slēpot, bet neuzspēju. Iekrāto nelielo iespringumu nomainījis pilnīgs čillout režīms, kādam arī vajadzētu būt.
Un vēl taču bija dzimšanas dienas atzīmēšana ar vieniem, otriem un trešajiem draudziņiem.